Recenzija par filmu “Mans mīļākais karš”

Pārsteidzoši saprotams vēsturisko notikumu attēlojums sastopams Ilzes Burkovskas - Jakobsenas filmā "Mans mīļākais karš". Šis animētais dokumentālais mākslas darbs atspoguļo Ilzes atmiņas par ikdienas dzīvi Latvijā laika periodā no 1970. gada līdz pat Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanai. Filma ir īpaši aktuāla šobrīd, jo liktenis ir devis laiku, kurā demokrātiskām tautām ir iespēja novērtēt brīvību, kas izveidojusies vēstures notikumu rezultātā.

Sižeta attīstību iespējams saistīt ar indivīda morālo pieaugšanu, jo filmas sākumā Ilzes tēls ir naivs bērns, kurš ir "iemests" pieaugušo dzīvē. Ilze nesaprot, kas ir morāli pareizi un, kas pieņemams tikai valdošās varas acīs. Attīstoties filmas sižetam, Ilzes sapratne un apziņa par apkārt notiekošo sāk skaidroties. Tas attēlots kadrā par apmācībām, kuras sagatavo skolēnus kara situācijai. ,,Vienlīdzīgajā sabiedrībā daži izrādījās vienlīdzīgāki." Manuprāt, tieši šis citāts no filmas lika Ilzei un filmas skatītājiem apzināties komunistiskā režīma un savtīgās valdības sekas, kas valdīja PSRS laikā.

Filmā emocionālu ainu netrūkst, tās liek aizdomāties par "likteņu loteriju", jo manas paaudzes jauniešiem tādas ikdienas dzīves situācijas, kuras piedzīvo filmas tēli, šķiet prātam neaptveramas. Dokumentālā animācija pierādīja, ka ir svarīgi iegūt līdzīgi domājošu cilvēku atbalstu, jo gan Ilzes labākās draudzenes Ilgas tēls, gan arī Ilzes vectēva tēls stiprina Ilzes nacionālo, kā arī pašapziņas attīstību. Ilzes dumpīgā personība atklājas skolā, kad galvenā varone sāk veidot pārmaiņas, kuras ietekmē arī viņas vienaudžus. Pēc filmas noskatīšanās, visvairāk pārdomas rosināja aina, kurā Ilzes vectēvs jautā: ,,Ilze, kas tu gribi būt? Tomāts, viscaur sarkans, vai redīss ar balto viduci?". Manuprāt, bērna vecumā izlemt starp divām krasi atšķirīgām ideoloģijām ir teju neiespējami, it īpaši tādēļ, ka viena ir svarīga ģimenei un draugiem, bet otra tiek cildināta skolā, televīzijā un radio.

Filma "Mans mīļākais karš" ir balstīta uz patiesiem notikumiem. Tajā uzmanību piesaista autoritārā režīma simbolu attēlojums, piemēram, dzeloņdrātis, ieroči, sarkanie kaklauti (pionieru atpazīšanai), pieminekļi un attēli varoņu cildināšanai. Pat animēti šie simboli izraisa nepatiku, jo ikkatrs, kurš dzīvojis vai interesējies par autoritāro režīmu apzinās psiholoģisko, fizisko un materiālo traumu, ko šis dzīvesveids un dzīves apstākļi radījuši. Arī mana ģimene tika skarta padomju varas dēļ. Dzīves apstākļi bija saspringti, jo 5 cilvēku ģimenei nācās dzīvot 11 m² istabā. Tieši tāpēc filmas noskatīšanās lika atskatīties pagātnē un pārdzīvot notikumus kopā ar filmas galvenajiem tēliem.

Filmā efektīvi izmantotas dažādas krāsu paletes. Lauku ainās dominē krāsu daudzveidība, košums un izteikti kontrasti, turpretī veikalā -pelēcīgi un tumši toņi. Šī krāsu spēle katrai ainai piešķir noskaņu, tādējādi padarot filmas skatīšanos vēl intriģējošāku.

Uzskatu, ka šī viegli uztveramā filma ir inovatīvs mācību līdzeklis bērniem un jauniešiem, kā arī savdabīga "atmiņu klade" nu jau izaugušajiem Ilzes laikabiedriem. 

Daniela Leiškalne 12. B